Medību suņu izmantošanas vēsture Latvijā.

     Medību suņu izmantošanas vēsture Latvijā. Katra informācija par medību suņkopību ir liels ieguvums gan jaunajiem, gan pieredzējušiem medniekiem un visai sabiedrībai. Mežš, dzīvā daba un viss, kas ar to saistīts, vienmēr ir interesējusi lielu daļu sabiedrības pārstāvjus. Dažiem tas ir profesionālais darbs, bet citiem – kaislīga aizraušanās un vaļas prieks.Ir nākušas jaunas mednieku suņkopības paaudzes, mainījusies medību likumdošana un izmaiņas skārušas arī medību ieročus un rīkus, kā arī medību suņu šķirnēs un to izmantošanā medības Latvijā. Medības vienmēr ir medības, bet tās izmainās un attīstās un ir katra laika posma sabiedrības spogulis.
     Cik vien tālu pagātnē izdodas sameklēt kādas ziņas par cilvēkiem un viņa dzīvi, tikpat tālu senatnē sniedzās arī dati medībām un arī suņu izmantošana medībās kā palīglīdzeklis ātrai, precīzai medījuma guvumam. Šodien mums nav nekāda šaubīšanās iemesla, ka visur, kur vien dzīvojis cilvēks, ir arī medīts.
     Jau sirmā senatnē, katram kam bija kāds sakars ar mežu, bija arī mednieks. Vienmēr izraisās domstarpība par to, kas bija veidojies agrāk- medību saimniecība vai mežsaimniecība. Te varētu teikt, ka mežu iedalīšana kvartālos ar taisnu stigu vispirms notika medību atvieglošanas nolūkos, kā arī pirmie mežu ceļi, ēkas meža sardzei, arī pirmās meža kultūras ir rīkotas medību saimniecības vajadzībām. Kas tad ir mednieks un kādam viņam ir jābūt? Jau pašā mežzinātņu attīstības sākumā sāka nostiprināties ieskats, ka īsts mednieks ,vispār goda cilvēks, nekad nedrīkst būt dabas ienaidnieks. Viņam jābūt dabas mīļotājam un dzīvnieku draugam, kam cilvēcīga līdzjūtība ir arī pret katru medījumu.
     Ar katru gadu lielāks kļūst to mednieku skaits, kas no medībām atgriežas apmierināti, neatkarīgi no iegūto materiālo medījumu daudzuma, kā arī no tā, kāds laiks bijis medījumu dienā. Kā prakse rāda, cilvēks, mežā biežāk uzturoties, sevišķi ātri sāk saprast dabas bezgalīgo krāšņumu, attīstās viņa skaistuma izpratne, dod plašas iespējas novērtēt pašam sevi.

     Nepārtraukti notiek asas diskusijas par medniecības lietderīgumu dzīvnieku aizstāvju rindās, ja nav humānas senās mednieku tradīcijas, ja kažoku var aizvietot ar sinteponu, ja medījumu ar fabrikas vistu, ja pakaļdzīšanās azartu ar citiem stresa veidojumiem. Nedrīkstam aizmirst arī to, ka medību tautsaimnieciskā nozīme visā pasaulē daudz lielāka kā nošauto medījumu vērtība. Kur nu vēl ar medībām saistīto daudzu rūpniecības nozaru attīstība, medības rada plašu kapitāla pārvietošanos.
     Liela nozīme medību tautsaimnieciskai attīstībai bija un būs medību suņkopības attīstībai. Priekšzīmīgas medības nemaz nav iedomājamas bez laba medību suņa. Mednieks, kas nav medījis ar suņa palīdzību, ir baudījis tikai pusi no medību priekiem. Vēl daudz lielāka tā nozīme sašauta medījuma atrašanā. Sevišķu baudu suns medniekam sagādā ar savu saprātu, pašaizliedzību un dziļo pieķeršanos savam saimniekam. To savā laikā sapratuši muižnieki, kas savās muižās turēja ,ne tikai vagarus, bet arī suņu "dīdītājus"- suņu piķierus.
     Latvju tautas senie ticējumi māca, ka suņus vajag mīlēt un ļaundarus brīdina: "Ja sunim ar kāju sper, tad kājā augoņi metās" .Sava lakā, katrā medību iecirknī, kas lielāks par 500 ha, tiktu turēts viens derīgs medību suns, bet ja iecirknis lielāks par 2500 ha, tad jātur speciāls suns, kas "labi tur sašautā medījuma asins pēdas". Medību suņu šķirņu skaits ir ļoti liels un tos iedala atkarībā no uzdevumu izpildes: asinspēdu dzinējos, putnu suņi, āpšu suņi, dzinējsuņi, kvekšķi- šī suņu īpašība var būt iedzimta, bet šie suņi tomēr nav nekāda noteikta šķirne, kas iegūta krustojoties ar parastiem lauku suņiem. Pērkot jaunu medību suni, vispirms tika izlemts kāda šķirne ir nepieciešama un ņemts vērā medību iecirkņa raksturs, kur medību sunim būs jādarbojas. Suņu piķieris, suni pērkot, neskatījās vienīgi tā ciltsrakstus, bet skatījās veselīgu, suņa šķirnei piemērotu uzbūvi un "novērojamās garīgās īpašības". Laba oža un saprāts ir svarīgākās suņa īpašības, kurām, tos iegādājoties, jāveltī vislielākā uzmanība. Liela uzmanība tika vērsta muižās medību suņu selekcijas darbam, to audzināšanai un barošanai.
     Pirmās konkrētās ziņa par ciltsdarbu ar medības šķirnes suņiem Latvijas teritorijā parādās 17.gs.-Kurzemes hercoga Jēkaba Ketlera valdīšanas laikā, jo būdams godkārīgs un progresīvs izveidoja savu šķirni- Kurzemes dzinējsuni. Tas, ka izveidota šī šķirne, dokumentāli nav pierādāms, bet "Peterburgskije ohotničije vedomosti" 1775.g. publicē aprakstu par šķirni "Kurļandskaja gončaja", uzsverot tās pārstāvju pozitīvās īpašības. Tika ņemts vērā suņu šķirņu izzušana Latvijas teritorijā, kā agrāk slavenie Kurzemes dzinējsuņi. Pie suņu dresūras jāķeras ļoti uzmanīgi un visām prasībām, ko apmācības laikā uzstāda, jābūt skaidrām un saprātīgām, bez kliegšanas, bet ar lielu noteiktību, nekad nepieļaujot doto pavēļu neizpildīšanu. Rezultātā medniekam ir jāpaliek par medību gaitas noteicēju.

     Apskatot Latvijas medības vēsturi, jāsaka, ka mūsu tēvu tēvi sen jau nepārtika no medībām vien, jo tie ir kopuši labību un citus augus. Arī pēc "Latvju Dainām", par mūsu lopkopību, āboliņa kultivēšanu spriežot, jāsecina, ka zemkopībā mūsu senči ir bijuši tālu priekšā daudzām kaimiņu tautām.
     Neskatoties uz to, tomēr, nav izzudusi nodarbošanās ar medībām. Vēl 11.gs. mūsu senči maksāja nodokļus zemē iebrukušajiem krievu kņaziem ar zvēru ādām.
Arī savām vajadzībām pie sevis, zvēru ādas lietoja naudas vietā, kā to var spriest no mūsu tautas dziesmām:
               "Ūdrs, bebrs cīkstījās
               Straujas upes maliņā;
               Abi bija naudas vīri-
               Naudas svārki mugurā."
Ja zemnieks precēja kādu labāk ieredzētu muižas meitu, viņam par to bija jāmaksā ar vairākām caunu ādām. Medību brīvība Latvijā pastāvēja pat 16.gs.beigās:"Šai zemē ir liels daudzums meža zvēru, kā aļņu, zaķu, stirnu un visādu meža putnu, kurus arī visi zemnieki drīkst ķert un pārdot, bez kā tas viņiem būtu liegts."1561.g. pazīstamajā privilēģijā, ko sastādīja Sigismunds Augusts, nekur nav aizrādīts, ka medības būtu vienīgi muižnieku priekšrocība. Vēlāk medību tiesības zemniekiem ar 1570.g. sāka ierobežot Kurzemes hercogs Gothards Ketlers savā recesā zemniekiem, piedraudot ar miesas sodu, medīt aļņus, meža cūkas un stirnas. Brīvi var medīt lūšus, vilkus un lāčus, tikai ādas jānodod tam, uz kura zemes medīts.1647.g. zviedru valdības izdotajos Vidzemes medību likumos noteikts, ka medības nekur nedrīkst izvērst pārmērīgi plaši. 1669.g. landtāgs atkārto, ka jau ar agrākiem lēmumiem noliegts medīt ar slazdiem un cilpām. 1682.g. zviedru medību lietu virspārzinis Tīzenhauzens izsludināja visus zemniekus, kam nebija sevišķas medīšanas atļaujas no muižām, par malu medniekiem un pavēlēja viņiem atņem bises.
     Visi augstāk minētie ierobežojumi nedeva lielus panākumus, bet bija vienīgi zemniekus tīri formāli pārvērtuši par malu medniekiem, kas savu arodu strādāja tīri atklāti. 1695.g.Christians Kelchs raksta par Latviešiem šādi: "Šiem ļaudīm piemīt arī liela medīšanas kāre, un to viņi dara sevišķi veikli ne tikvien putnus un dažādus tramīgus meža zvērus, bet arī niknos lāčus meistarīgi pieveikt prazdami. Tie, kas grib medīt ziemu, piesien zem kājām oša koka slēpes, tā apmēram asi garas, ar kurām ērti un ātri var pa dziļu sniegu skriet. Tie, kas ar šaušanu nodarbojās, mēdz savu šauteņu pulveri paši taisīt un prot to tik lieliski pagatavot, ka piedzīvojuši kara ļaudis un strēlnieki par to spriež, ka tas daudz pārāks par ārzemju pulveri. Arī no zvaigžņu gaitām šiem ļaudīm, pēc savas mākas, ir lielākas zināšanas, nekā to varētu ticēt." Zemnieku medību apstākļos nekas nemainās un 1777.g. tiek rakstīts: "Lielajam dižciltīgo vairumam par strēlniekiem ir vietējie zemnieki, kas medī bez suņiem un kam muižai klaušu vietā jāpiegādā medījums. Šie šauj visbiežāk ar kapātu svinu, kuru, ja daudz, tad dzelzs katlā uz uguns, pastāvīgi apviļādami, izveido par kaut ko līdzīgu apaļai figūrai. Lielais vairums zemnieku ir dzimuši šāvēji un zog kur vien varēdami logu ierāmējuma svinu(agrāk logu stikli nelieli, stiprināti kopā svina ietverēs)."1784.g. valsts mežos saudzēšanas nolūkā uz laiku pilnīgi aizliedz šaut aļņus, stirnas, laukirbes(kuratiņas).1789.g. sastādīta pirmā Rīgas pilsētas mežsargu amata zvērests. Neskatoties uz šo dokumentu kopu , malu medniecība iet plašumā un ir bezcerīga cīņa pret to, ko apliecina ar savu norādi 1805.g. Keizerlinga apraksts: "Medības ir zemnieku iemīļotākā nodarbošanās, kam tie ziedo svētdienas un katru vaļas brītiņu, kas atliek no darba. Še viņš apvieno izturību grūtajā un nogurdinātajā medījumu sadzīšanā ar viltību vajāšanā un dažādu sugu, it īpaši prāvo medījumu, notveršanā un nonāvēšanā, bieži apbrīnojamu prasmi šaušanā. Taču šī nodarbošanās viņam ir vairāk patikas dēļ nekā peļņas nolūkos. Viņš jau ir apmierināts ar to, ka nopūlējies cauru dienu un, iegūdams varbūt pie tam vienu medījumu, var iedzert bez maksas pāris glāzes degvīna."
     Šādos apstākļos tad arī 1815.g. tiek izdots pirmais pilnīgais šejienes(Latvijā) Medību likums. Te parādās jau noteikti taupīšanas laiki zvēriem un putniem, pavēl iznīcināt plēsējus visiem iespējamiem līdzekļiem, noliedz lasīt medību putnu olas, uzdod ganu suņiem no Jurģiem līdz Jēkabiem siet sprunguļus pie kakla. Medību tiesības šis likums vēl arvien piešķir muižniekiem un mežkopjiem. Neskatoties uz šo izdoto likumu, zemniekiem nav bijuši tik ļauni, jo tika izdotie vietējie baznīcas noteikumi, kas dažās Ziemeļvidzemes draudzēs oficiāli kā maksu par laulībām nosaka "pāri šautu putnu". Visumā Latvijas meži atradās mūža meža stāvoklī, tāpēc ka viņu vērtība bija niecīga un nav ko šaubīties, ka privātās mežkopības tikpat kā nebija, lai gan daži muižnieki bija izdevuši pēc valdības parauga savus meža likumus. Tādi ir "Meža likums maniem zemes ļaudīm par labu uzrakstīti un rakstos iespiesti", Rīgā 1797.g. un "Meža tiesa priekš Stokmanīšiem, Richterīšiem un Koknešiem", Jelgavā 1801.g.Šie raksti vairs nav atrodami, bet uzglabājušies ir Rīgas pilsētas meža likumi, izdoti 1824.g.No šiem nesenajiem laikiem pastāv tautā uzskats, ka mežs līdz ar meža zvēriem, līdzīgi gaisam, nepieder nevienam vai, pareizāk sakot, pieder visiem. Šajā situācijā sāka "vairoties" bezbēdīgi vieglas peļņas meklētāji, kas labāk nošauj pa zaķim vai vāverei dienā nekā strādā nopietnu darbu. Katram medniekam un medību suņu īpašniekam ir jāapzinās, ka mūsu meža putni un zvēri nav viss kādi beztiesiski radījumi, ko var vajāt, neievērojot likumus, pēc patikas katrs, kam ir bise. Pati daba noteica, ka ir jāievēro kopsakarības starp mežu un tās dzīvniekiem. Sabiedrības un valsts pienākums ir sargāt šos likumus tikpat rūpīgi kā kuras katras citas tiesības.

     Visvairāk ienīsts no plēsējiem ir vilks.1823.g.Vidzemes tiesu pārskats skaidri norāda vilku nodarītos zaudējumus: Valmieras apriņķī 193 zirgi, aitas 2730; Valkas apriņķī 176 zirgi, aitas 2669;Cēsu apriņķī 198 suņi. Viņiem par labu tikai sakāms, ka tie nokopa sprāgušus meža kustoņus, kas tā laika meža saimniecībās gadījās daudz biežāk nekā tagad. 19.gs. laikrakstos vilki tiek pastāvīgi pieminēti, biežāk par visiem citiem plēsējiem un nosaukti par "Vidzemes kauna traipu". Tika ieteikti dažādi paņēmieni vilku iznīcināšanai. Ziemā vilkus mēģināja indēt, izliekot nomaitātus suņus, kam aiz ādas aizbāza "strichnīna kapseles". Nav aprēķināms, cik meža zvēru vilki notērēja. Vilku aktivitātes laikā nebija iespējas dzīvot lapsām, suņiem, un kaķiem. Toties sāka vairoties stirnas un brieži.1759.g. dibinājās pirmā Rīgas mednieku biedrība, kurā ir arī mednieku suņkopības nodaļa, kas kā bufers(regulators) bija starp mežu un tās dzīvniekiem Tikai 1877.g. likums Kurzemē dod medību tiesības katram 150 desediņu lielas zemes platības(164 ha)īpašniekam. Vidzemē mednieku stāvoklis palika bez lielām izmaiņām līdz 1.pasaules kara beigām. Malu medniecība bija plaši izplatīta un sevišķi daudz ļauna medību saimniecībai nodarīja "pārejas laikos".
     Vēlāk Latvijā izveidoja medību uzraugu sistēmu kā Vācija, kur 72 000 darbinieku sekoja Medību likumdošanas ievērošanu, bet Latvijā- Kurzemē, Zemgalē, Vidzemē, Latgalē ap 8500 medību uzraugu, kas ar savu godprātīgo darbu vecināja medību saimniecības attīstību, ko pierāda Valsts mežos saskaitītās galvas uz 1.aprīli 1923.g.Pēc Pirmā pasaules kara, 1919.g.Latvijā nodibinātais Mežu departaments, organizēja un vadīja medību saimniecību. Jau 1919.g.tiek dibināta Rīgas Mednieku biedrība un 1923.g.tiek sarīkota pirmā Latvijas medību šķirnes suņu izstāde, kurā tiek eksponēti ap 200 suņu, bet apbalvojumu medaļas tiek izgatavotas Šveices firmā "Hugenim Freres". Pirmo medību nolikumu pieņēma 1923.g.,ievērojot cariskās Krievijas medību likumu. 1929.g.to papildināja, bet 1931.g. pieņēma jaunu Medību likumu, kur sava vieta arī atradās medību suņkopībai.

     Līdz 1940.g.Latvijā darbojās vairāk kā 200 mednieku biedrību, kuru kolektīvos attīstījās medību suņkopība, kas organizēja lauku pārbaudes suņiem, eksterjera(skaistuma) ringus, dažādas izklaidējošas sacensības suņiem. Medības populāras bija arī padomju režīma gados un 1956.g. sāka dibināties mednieku kolektīvi un medību suņkopība, kas balstījās uz DOSAAF dienesta suņkopību, jo atļautas bija tikai kolektīvās medības.
     Visus šos īpatnējos laikus labi pazīst un atmin vecā mednieku saime caur nostāstiem no saviem mazbērniem. Šie laiki un apstākļi būs pilnīgi nesaprotami mūsu nākošajām paaudzēm, ja tos pienācīgi neuzrakstīsim un neattēlosim.