Pārmērīga rūpe – bīstama.

"Kundze Jūs atkal esat savu mīluli pārbarojusi. Vai tad es Jums neieteicu dot sunītim sabalansētu barību un nestumt sunim mutē keksus un pīrādziņus ar krēmu. Ja Jūs tūlīt sunīti neuzliksiet uz diētas un necentīsieties lai viņš daudz skraidītu un spēlētos, Jūsu sunītim būs problēmas ar veselību, kas var beigties ar bīstamām slimībām. Dakter, es taču cenšos barot savu mīluli kā pienākas, bet tas ir ļoti grūti.Viņš taču prasa kaut ko garšīgu un man nav spēka viņam atteikt iedot gardumiņu."

Vai nav tiesa, ka šādi skati mums ir labi pazīstami ? Gandrīz katram savā dzīvē ir nācies saskarties ar šādu situāciju, kas ir līdzīga aprakstītai situācijai Maigie suņu īpašnieki nevar neko atteikt savam mīlulim, pievēršot pārmērīgi savu uzmanību un uzspiež viņam nevajadzīgus civilizācijas labumus.

Visi mēs ceram, ka suns no dzimšanas ir ieguvis labu veselību. Viņam ir jāaug jautram, aktīvam un jāpriecē mūs daudzus gadus, cerot ka pārspēs ilgās dzīvošanas rekordu. Mēs sapņojam par to ka viņa bērni(kucēni) būs ne sliktāki par savu tēvu, māti, pat pārspēs tos. Mums liekās, lai sasniegtu šo mēķi, mēs esam darījuši absolūti visu: devuši pašu labāko barību, siltu guļas vietu, pietiekoši daudz uzmanības, pie pirmās problēmas ar veselību esam zvanījuši vetārstam, ziemā ietērpām siltā tērpā, bet lietainā laikā ietērpām kā speciālās vienības karavīru – tikai deguns no tērpa ārā. Tikai mūsu pārmērīga uzmanība ne vienmēr dod vēlamo rezultātu. Tas ir tāpēc, ka mēs ar vien vairāk cilvēciskojam savus suņus, necenšamies iepazīties ar zinātnisko un klasisko literatūru, uzticamies nepazīstamiem padomdevējiem no dažādiem forumiem.

Neapstrīdams ir fakts, ka suņos daba ir ielikusi savus ģenētiskos veidolus, kas veido suņa dzīves potenciālu. Galvenais ir nedarīt kaitējumu, bet palīdzēt šim potenciālam izvērsties un atvērties cilvēka priekšā. Kamēr zinātnieki veic pētījumus, mūsu spēkos mīlošiem suņiem ir iespējas dot patīkamu un dabīgu dzīvi jau šodien, jo uz viņiem darbojās apkārtējā vide ko paši veidojam. Ļoti bieži mākslīgā apkārtējā vide priekš sunīša kļūst bīstama. Pārmērīgs komforts un "siltumnīcas" dzīves apstākļi ar vien biežāk izraisa draudus nopietnām problēmām. Mums liekas neticami, bet pamatlikums suņa veselīgai un ilgai dzīvei ir dabīgā vide ar dabīgiem stresa apstākļiem. Mūsu sadzīvē šis vārds izraisa negatīvu nokrāsu, lai gan vārdam stress ir cita nozīme. Stress – apkārtējās vides spiediens uz dzīvnieku. Stress var būt fizioloģisks(temperatūras maiņa, barības trūkums, izsalkums, u.t.t.) un psiholoģiskais(saimnieka trūkums, tikšanās ar citu suni, u.t.t.). Lai kāds būtu stress, tas dzīvai būtnei liek reaģēt, piemēroties apstākļiem, tātad - attīstīties. Ilgu laiku tika uzskatīts, ka katram organismam no dabas ir noteikts enerģijas potenciāls – enerģijas patēriņa slieksnis, kuru sasniedzot tas mirst. Jo ātrāks enerģijas patēriņš, jo īsāka ir dzīve.

Zinātnieki konstatēja, ka nepilnvērtīga fiziski – psiholoģiskā attīstība un veselība, kā arī dzīves turpinājums, gulstas uz "siltumnīcas efektiem" un minimālām slodzēm. Tieši stresa situācijas aktivizē suņa dzīves potenciālu un piespiež veikt kustības. Kustība – tā ir dzīvība un veselība. Tad kāpēc mēs zinot zemūdens akmeņus par "mierīgu, pārticīgu dzīvi", jau pirms suņa dzimšanas sākam tos lutināt? Šeit mūsu kucēnus gaida jau pirmais sitiens no pārmērīgi mīlošā saimnieka pret barojošo māti, lai to pasargātu no jebkuras fiziskās, psiholoģiskās slodzes. Zinātnieki atkal pierādīja, ka barojošā māte atrodoties stresa stāvoklī labāk saglabāja pie dzīvības savus bērnus – bērni dzima lielāki, spēcīgāki, ēdelīgāki, aktīvāki.

Kustība un to dažādība attīsta muskulatūru un nervu sistēmu – tā ir sava veida organisma vingrošana. Visam labajam ir jābūt mēra sajūtai. Stress no stresa atšķiras un tas nedod nevienam tiesības radīt tādus apstākļus(vēl jo vairāk barojošai) sunim, kas apdraudētu tā veselību un pat dzīvību.

Suns ir pietiekoši gudrs(ja varētu tā teikt) dzīvnieks, lai sevi aizsargātu no dažādām kataklizmām. Viena no tām būtu suņa miteklis. Ja sunim dotu iespēju izvēlēties istabu, kur gulēt tad suns izvēlētos to telpu, kur būtu temperatūra tuvāka 15 grādiem. Tai pašā laikā daudzi suņu īpašnieki cenšas, ne tikai jaundzimušos kucēnus, bet arī savus lielos suņus, dabas ieliktajiem instinktiem pasargāt no vajadzīgā vēsuma, aizverot visus logus, apsedzot ar segu, pieliekot pat papildus apsildītāju. Šiem pārmērīgi mīlošiem suņu īpašniekiem nav skaidrs, ka sunim(kucēnam) kļūst vēsi tas sāk kustēties, paātrinās asinsrite, nostiprinās muskulatūra, palielinās sirds massa, palielinās vielu maiņa un imunitāte. Mēs pie katra kucēna pīkstēšanas cenšamies to pielikt pie mātes, nedodot tam iespēju kustēties, tātad – vingrot .Lai viņi pīkst, lai viņi rāpo- tā ir viņu dzīvības un dzīves nepieciešamība. Te ir tikai viena nepieciešamība – jāskatās, lai māte būtu uz vietas, lai kucēns nesapītos "autiņos", kad dodas pie mātes uz kārtējo ēdienreizi. Novāciet no kucēniem(vai suņa) visu lieko, atstājot tikai materiālu, kas viegli mazgājams. Atcerieties, ka vēsums un kustība sunim ir viens no priekšnosacījumiem veselībai un pilnvērtīgai dzīvei.

Suņi savā starpā spēlējās, kas ir nepieciešams tā attīstībā, kur attīstās kustība un gudrības dotības. To zina katrs suņa saimnieks, bet notiek pretējais – ierobežo aktivitāti(lai netrokšņotu, lai nebēgtu, lai nesavainotos). Reizē ar to bremzē, ierobežo suņa attīstību. Mums ir jāzin, ka neierobežojot kustības aktivitāti, mēs attīstām darba iemaņas, elpošanas sistēmu, sirds darbību, nervu sistēmu, kas tā būs nepieciešama suņa ikdienas dzīvē. Viņi būs gudrāki un uzņēmīgāki, stingrāki un mazāk apdraudēti no saslimšanas.

Viens no noteikumiem ir "Ja vēlies būt vesels tad celies no galda mazliet izsalcis un ievēro ēdienreizes" kas būtu jāievēro arī suņu dzīvē. Šeit ir jābūt ļoti uzmanīgam un jāsaprot, ka jauns, augošs organisms nedrīkst just vitamīnu trūkumu un ēdiena racionam ir jābūt pietiekošo augstam. Varat man droši ticēt, ka žēlums pret pārbarotu suni ir lielāks, kā pret suni, kas ubago pie galda. Atceraties to pirms dodat gabaliņu desas, saldo cepumu, gabaliņu kūkas.

Miljoniem gadu daba ir veidojusi dzīvniekiem dzīvei nepieciešamās iemaņas, bet no mums, cilvēkiem, ir tikai viena prasība – netraucēt, ierobežot, izvēlēties, kas viņiem labāks, bet palīdzēt izmantot visas iespējas, uzticēties dabas ieliktajiem instinktiem. Par to sunīši izteiks pateicību ar labu garastāvokli un ilgu veselīgu dzīvi, mums par prieku.